Jama – Nijama kā jogas prakses fundaments

Jama – Nijama kā jogas prakses fundaments.

Nathu tradīcijas klasiskie teksti un Guru bieži runā par dažāda veida sadhanām un to secīgumu, proti: mantra-joga, hatha-joga, laja-joga, radža-joga. Tiek minēta arī šadanga-joga (sešdaļīga joga, kas sastāv no: āsanas, pranajamas, pratjaharas, dhāranas, dhjānas, samadhi ) un aštanga-joga (kurā vēl bez sešām minētajām daļām ietilpst Jama un Nijama).

Zināmos tekstos izšķir četrus, piecus iedalījumus vai arī pilnīgi visas prakses apkopo hatha-jogā un radža jogā, apgalvojot, ka tajās tiek savāktas kopā visas pārējās jogas. Indiešu joga ir ļoti sena un pēdējo gadu laikā uz tās pamata ir tikušas veidotas liels skaits sistēmu, kurās Guru apmāca savās metodēs. Natha-sampradaijā jogas prakse sadalījās 12 panthās jeb tradīcijas atzaros, kurās Guru apmāca mācekļus pēc savām jogas metodēm. Nav jābrīnās, ka nathu teksti par jogu ir tik dažādi : vietām tiek runāts par jamu un nijamu, bet vietām par šadanga-jogu. Daži natha-sampradaijas Skolotāji uzskatīja, ka jamu un nijamu to ierastajā formā var apskatīt kā to cilvēku pamata orientierus, kas kultivē tīru dzīvesveidu, sekojot dharmai vārda plašākajā nozīmē.

Turklāt adeptiem, kuri ir pieņēmuši mācekļa kārtu, parasta morāles ētikas ievērošana ir nepietiekama, tā tika uzskatīta kā pati par sevi saprotama visiem cilvēkiem piemītoša lieta un iesvētītajiem kā pati sākotnējā pakāpe. Tādēļ daudzi nathu tradīcijas Guru vienkārši neuzskatīja par vajadzīgu savās jogas rokasgrāmatās veltīt paskaidrojumus jamas un nijamas tematikai. Tomēr, lai kā arī nebūtu, vairumam ar ordinārām mentālajām un garīgajām spējām apveltītu cilvēku, šīs tēmas apgaismošana ir nepieciešama un aktuāla. Manuprāt, pat īsi paskaidrota, šī tēma palīdzēs daudziem labāk izprast jogu.

Kontaktējoties ar mūsdienu jogas sistēmu praktizējošiem cilvēkiem, man nācās apzināties faktu, ka daudzo hatha-jogas tehniku, piemēram, bandhu un mudru, darbības mehānismu saprot tikai retais. Uzskatu, ka šāda situācija rodas, tā iemesla dēļ, ka tiek ignorēta jama un nijama –jogas pamati. Tikai attīstot pareizus pamatus ar jamas un nijamas palīdzību, mēs iegūstam normālu psihofizisko stāvokli, pateicoties kuram ir iespējams sajust hatha un radža-jogas efektivitāti. Pietiekami būtu ielāgot elementāro loģiku, lai kļūtu skaidrs, ka, ja no jamas un nijamas ir atkarīgas asanu, pranajamu, mudru, utt. prakses, tad sekojoši šīs sākotnējās aštanga-jogas sadaļas ir vissvarīgākās. Tās ir visas jogas prakses regulatori un neskatoties uz to ārējo vienkāršību, jama un nijama ir sarežģītākā joga-sadhanas vadības pults. Tā ir mūsu garīgā ceļa korekcija. Vratas un norādījumi ir visās reliģiskajās tradīcijās un pamatā tie visās garīgajās mācībās ir līdzīgi.

To atšķirība pastāv tādēļ, ka dažādi Skolotāji ir mācījuši atbilstoši savam laikam un vietai, pie kam pašā jogiskajā tradīcijā eksistē dažādas jamas un nijamas. Cerams, jūs, saprotiet iemeslu šai parādībai. Indijas garīgumam pamatā piemīt haotisks raksturs, kas izrādās ļoti loģisks, kad to aplūko dziļāk un detalizētāk. Daudzo skolu Guru balstījās uz praktiskas loģikas, viņi orientējās uz konkrētām situācijām un tāda viņu pieeja līdz zināmai pakāpei ir pateicoties tantrisma ietekmei. Ir pat radies tāds priekšstats, ka nathu joga ir tantriska sistēma un daļēji tāds uzskats ir pareizs. Bet nevar teikt, ka tā ir vienīgi tantra. Tantra ir nathu tradīcijas sastādoša daļa. Natha-sampradaija ir visdažādāko garīgo sistēmu sajaukums, kurā ietilpst ne tikai tantra, bet arī vēdisms, budisms, islāms un pat tādu sistēmu praktiskās metodes, kas nemaz nav orientētas uz reliģiju.

Tādēļ nathu tradīcija nav savrupa reliģiska sekta. Tajā neviens neuztiepj aklu ticību, tā ir prakse, kuras procesā jūs paši atklājat kam ticēt un kam nē. Tajā slēpjas jogas unikalitāte, ka tā ir paredzēta visiem un katrs cilvēks no jogas var gūt to, kas ir nepieciešams tieši viņam.

Tie , kuri jau ir mazliet pazīstami ar tradīciju un hinduismu var iebilst: „Ko jūs sakiet? Taču pats esiet Guru, un tradīcijā ir Guru, ir tādas Dievības kā Šiva, Višnu utt. Ir Guru autoritāte tāpat kā visās hinduisma reliģijās, turklāt jamā un nijamā ietilpst tādi norādījumi kā Guru-seva, Išvara-pranidhana...” Bet es varu jūs pārliecināt, daudzi cilvēki nesaprot kas ir Guru, kas ir Dievs, visums vai joga, tādēļ katrs šo jēdzienu nozīmi saprot atbilstoši savai garīgajai pasaules uzskatu sistēmai vai izglītotības līmenim. Lai cik bieži arī cilvēkam neatgādinātu, ka pret Skolotāju vai zināmu kultūru ir jāattiecas ar cieņu, tas netiek saprasts, kamēr vien cilvēks to pats neapzinās. Nav iespējams uztiept to kas nav pieņemams un Skolotāji, kā arī tie, kuri gana viedi, to ļoti labi saprot. Jā, jama un nijama balstās uz Guru autoritātes, bet šo autoritāti nevar nopelnīt katrs, jo to ir jāapstiprina tam, kas ir apmācījis jūs, t.i. jūsu Guru. Un pat ar to nav pietiekami. Tam, ko māca Guru statusu guvušais, ir efektīvi jādarbojas un arī tas ir tikai minimāls kritērijs.

Ja izskata Guru-tattvu detalizētāk, jāpiebilst, ka Guru atšķiras arī ar lielu dzīves un praktisko pieredzi, Viņam piemīt tīrība, kas pārsniedz vidējo cilvēku līmeni. Bet pats galvenais, ka viņam pašam ir jātic tam ko viņš māca, kā arī savam Skolotājam un tradīcijai. Svarīgi lai tā būtu tieši tradīcija, nevis kāda izdomāta sistēma, kas balstās uz kāda personiskajām fantāzijām. Tādas ir autentiskas tradīcijas prasības. Neiedziļināšos šajā tēmā, jo tā ir bezgalīga un neietilpst šī raksta plānā. Protams, neskatoties uz iepriekš minēto, Guru ir jābūt garīgai pieredzei, precīzāk, samadhi pieredzei. Pats labākais variants māceklim ir Mokša-guru, tas , kurš ir brīvs no mālām (garīgajām nepilnībām). Diemžēl tādu Skolotāju nav daudz. Lielāko daļu sastāda tie, kuri grib spekulēt uz jogas rēķina un uzdot vēlamo par esošo, cenšoties izskatīties pēc tā, kas viņi nav.

Kāpēc es par to runāju un kāda tam ir saistība ar jamu un nijamu? Lieta ir tāda, ka klasiskajos jogas tekstos ir teikts, ka sekot tajos dotajiem norādījumiem vajag saskaņā ar autentiska Guru instrukcijām. Mēs varam saprast un traktēt jamu un nijamu tā, kā saka pašu prāts un nepilnīgais ego, tiesa gan pēc tam par lielu pārsteigumu konstatēt, ka nebūt ne viss saskan ar to ko esam paši sadomājuši. Ja pie jogas vērstos cilvēki bez trūkumiem, tad kādā veidā gan joga, kas atsvabina cilvēku no destruktīvas apziņas un ķermeņa nepilnībām varētu tiem noderēt?

Pie jogas mēs vēršamies pēc palīdzības un sekojoši tas var nozīmēt to, ka jūs vēlaties iegūt daudz uzlabotāku stāvokli. Tādēļ ir nepieciešams pieņemt tā autoritāti, kurš to jau ir sasniedzis. Svarīgais turklāt kas jāievēro, īpaši prakses sākumā, ir pareiza jūsu sadhanas formēšana. Jūs droši vien ne vienu reizi vien esat pārliecinājušies, ka tā, kā iesākas jebkurš pasākums, tā arī tas turpinās līdz pat finālam pēc kura jūs iegūstat kopējās darbības augli. No tā kā jūs iesākat dienu, noteiktu dzīves etapu ir atkarīgs viss pārējais.

No tā seko slēdziens, ka pareiza sadhana, patiess Skolotājs, pareiza attieksme pret Skolotāju un tradīciju, pareizi priekšstati par jogu, ir svarīgi jau pašā prakses iesākumā. Protams, jebkuram no praktizējošajiem var būt nelielas kļūdas, tomēr ļoti svarīgi praksē ir izvairīties no lielām kļūdām, jo radīt karmu ir daudz vieglāk, nekā mainīt tās augļus un sākotnējo cēloni. Šo svarīgo likumu ir jāņem vērā, kad jūs tuvojieties jogas praksei. Tūlīt es pastāstīšu par to, kas ir svarīgi visiem praktizējošajiem, neatkarīgi no konkrētas tradīcijas, kaut gan jebkurā autentiskā austrumu sistēmā daudz kas ir atkarīgs no tās pārstāvošā Skolotāja.

Tātad vārdu Jama un Nijama nozīmes apskats...

Jama nozīmē kontroli jeb citādi sakot, savu darbību, vārdu un domu kontrole. Darbības pirmkārt ir mūsu domu sekas, domas mēs izpaužam caur vārdiem. Vārdi ir vibrācija. Pastāv plaša un dziļa teorija par skaņu (nadi), kas ir saistīta ar mantrām.

Mantras nav nekas cits kā mūsu apziņas izpausme, gara izpausme un to Indijā dēvē par šabda – brahman, sākotnējo logosu, pirmskaņu, kas rada pasauli caur bindu. Tādēļ mūsu rīcībām vajadzētu saskanēt ar vārdiem un domām, kas ir vērsti uz Absolūtu. Visām rīcībām ir jātiek izpildītām saskaņā ar sanatana-dharmu, ar augstāko likumu, ar to ko māca Guru (ja jums tāds ir). Sākumā aplūkosim Jamas-Nijamas pamata aspektus. Nathu teksti saka, ka galvenā no Jamas ir ahimsa (ne-oppozicionēts noskaņojums), galvenā no Nijamas ir mitahara (pareizs jogisks uzturs), svarīgākā no asanām ir siddhasana, no pranajamām- kevali, no mudrām-khečari, no laja-jogas metodēm – meditācija uz nadu utt.

Ko nozīmē ne-oppozicionēts noskaņojums? Tas nozīmē, ka ir jāpārtrauc censties tērēt savu enerģiju pretestībai. Kad jūs iekļūstat konfliktā, jūs iztērējat daudz enerģijas, pat ja paturat uzvaru tas gala rezultātā neattaisno iztērētos līdzekļus. Tāpēc droši var teikt, ka tādi rezultāti nav izdevīgi, jo taču vēlams ir tāds rezultāts, dēļ kura finālā ir tērēts mazāk enerģijas. Tā ir īpaša māksla. Nevar teikt, ka jūs atmetat centienus sasniegt mērķi, vienkārši jūs to mācaties sasniegt ar citām metodēm un citā līmenī. Tā rīkojas patiesi jogi, tāpēc arī viņus sauc par siddhiem (pilnīgajiem).

Jogs necīnās tad, ja nevar būt uzvarētājs, tāpēc „svētīta tā zeme , kurā dzīvo jogs”. Tur kur ir joga klātbūtne pat niknākie un bīstamākie zvēri (pašu) zaudē savu agresiju. Tie pārstāj uzklupt ne tā iemesla dēļ, ka jogs dod iespēju sevi iznīcināt, bet tāpēc, ka jogs dod aptvert, ka ir bezjēdzīgi raidīt agresiju pret viņu. Patiesībā ahimsa ir īstena karotāja īpašība. Vēsturē ir zināms ne viens vien piemērs, kad vareni kaujas mākslu meistari, kuru krājumos ir ne mazums uzvaru, satiekoties viens ar otru, ilgi neuzsāka divkauju. Viņi ir profesionāļi un zina, ka atrodoties blakus otram meistaram pat mazākā neprecīzā kustība zaudējot paškontroli var maksāt dzīvību. Daudzas tāda veida divkaujas beidzās ar to, ka cīnītāji ilgi stāvēja ar ieročiem viens pretim otram saglabājot nebeidzamu uzmanību tikmēr līdz viens no tiem krita. Dažas divkaujas beidzās pēc viena vai diviem sitieniem.

Šie ir piemēri no cīņas mākslu pasaules, kaut gan dzīve, neskatoties uz tās līdzību ar to, ir daudz sarežģītāka un tai ir ļoti daudz aspektu. Ja gribat ilgi un laimīgi nodzīvot šajā pasaulē, jums nāksies iemācīties mākslu dzīvot. Guru jums tikai paver durvis uz dzīves skolu un katrs gūst personisku un unikālu pieredzi. Guru sniedz jums korekcijas, bet lielākais darbs visā procesā ir atkarīgs tikai no jums pašiem. Kādu dienu māceklis iemantos augstāko viedību, visas viņa darbības, vārdi un domas kļūs pilnīgas un tad viņš pats kļūs par meistaru, dživan-muktu (to kas atbrīvots šajā dzīvē). Apmācības process un dotības tādēļ neizzūd, izgaist dualitātes destruktīvā ietekme, izzūd robeža starp mācekli un meistaru. Māceklis saprot visu un iegūst augstāko garīgo spēju līmeni. Viņš spēj mācīties no tiem kas klusē, ir spējīgs redzēt visuma likumus, viņa rīcības ir vienkāršas un ārēji neatšķiras no pasaules standarta parādībām. Tādu meistaru pat ir ļoti grūti atpazīt un jogiskie teksti tādu dēvē par Jogu-avadhūtu. Viņa ahimsas izpratne ir tik plaša un smalka, ka tādam jogam nav praktiski nekādas atšķirības starp jamas, dhjānas un samadhi, stadijām.

Pats pilnīgākais darbinieks šajā pasaulē ir pats Absolūts un joga māca darboties harmonijā ar pasauli, ar visuma enerģijām. Augstākā ahimsa ir maksimāli pilnīga harmonija jeb samarāsa. Bet tādēļ, ka ne katrs spēj šo stāvokli nekavējoties uztvert un tam sekot, māceklim jāseko ahimsai kā nevardarbībai tās elementārākajās izpausmēs – nenodarīt ciešanas cilvēkiem, dzīvniekiem, visām dzīvajām būtnēm sāpju, nogalināšanas vai citādu moku veidā. Jūs teiksiet, ka tas nav iespējams. Jā, bet paskatīsimies reāli uz savu garīgo līmeni. Ja jūs esat slims vai nokļūstat situācijās kas sagādā jums ciešanas, tad vai jūs esat pilnīgi un vai spējat dotajā līmenī spriest par pilnīgu ahimsu? Domāju, ka atbilde ir pavisam vienkārša. Jums ir jāseko ahimsai tik cik to spējat. Cilvēks saņem savas karmas augļus attiecīgi savu rīcību līmenim. Ja jūs nogalināt augu, tā ir mazāk smaga karma, bet ja dzīvnieku tad jau smagāka, ja cilvēku, dievticīgo vai svēto tad karma jau ir daudz smagāka. Tāpēc argumenti tam, ka nav jēgas kļūt veģetārietim tāpēc, ka augi arī ir dzīvas būtnes, nav aktuāli, ja iesākumā cilvēki nav sasnieguši pat pašu elementārāko tīrību tad nav rodami attaisnojumi nekādās filozofiskās koncepcijās.

Protams, jogs, kas sasniedzis augstu garīgo līmeni var ēst gaļu un var nepieciešamības gadījumos nogalināt dzīvu būtni, turklāt ne ar tādām metodēm kā to dara daudzie mirstīgie. Bet mums nevajadzētu sevi stādīt uz viena līmeņa ar tādiem jogiem. Paši jogi nekad neizmanto ļaunprātīgos nolūkos savas spējas, viņiem vienkārši nerodas vajadzība pēc tā. Viņi nekad nenogalina būtnes, kas pelnījušas sodu, tādēļ, ka to dara pats visums. Daži nepilnīgie tantras sekotāji, kas nav sasnieguši garīgu tīrību, attaisno savas destruktīvās rīcības ar tantrisko doktrīnu. Viņi nesaprot to, ka vamačaras vai aghoras prakšu tantriskie teksti runā par metodēm, ja tās, protams, var nosaukt par metodēm, kuras ir domātas tiem, kas attīstījuši sevī noteiktas siddhi. Bez tādu siddhu esamības vamačaras, abhičaras metodes nenovedīs adeptu ne pie kā pozitīva.

Kas attiecas uz siddhu realizējušu jogu, tad viņš var iztikt arī bez ārējiem tantras rituāliem, viņam nav vajadzības nogalināt dzīvniekus lai nestu tos par upuri Dievībām, tādām kā Kali vai Kala-bhairava, jogs upurē savu zemāko dzīvniecisko dabu, izpildot khečari-mudru viņš „ēd gaļu”- savu mēli, viņš dzer amritas vīnu sahasrāra-čakrā un izjūt maithunu caur Kundalini-šakti un Šivas vienotību. Reizēm jogi izmanto tantriskas prakses, piemēram, šat-karmas (sešas maģiskās darbības: marana – nonāvēšana, stambhana – paralizācijas izraisīšana,inducēšana, vašikarana – pakļaušana utt.) vai arī pazīstamo rituālu „5 M”, bet tas kādā veidā viņi to izpilda praktiski nav pielīdzinām spiediena izdarīšanai uz ārējo pasauli. Tādas darbības nenes aiz sevis negatīvas karmiskas sekas pie nosacījuma, ka jogam ir garīgās zināšanas un redzamība, kas pārsniedz parasta mirstīgā līmeni.

Šīs metodes nevar apgūt ne ar grāmatu palīdzību vai iemācīties kursos, jo parasts cilvēks nespēj ieraudzīt visu to darbības mehānismu un to kādā saistībā tas atrodas ar jogas praksi, kura aiz sevis nenes līdzi nevajadzīgas karmiskās sekas. Augstāk es minēju veģetārismu. Tas ir aktuāli Nijamā un pareizam jogiskam uzturam, par šo tēmu būtu noderīgi uzrakstīt atsevišķu rakstu. Pareiza uztura ievērošanā pirmkārt vajag ievērot veģetārismu. Es neuzsākšu nebeidzami strīdīgos tematus, kur parādās galēji aplami apgalvojumi, ka tādēļ, ka esam ziemeļu pola iedzīvotāji, tad mums bez gaļas neiztikt, vai arī, ka mūsu organisma šūnas ir ģenētiski ieprogrammētas uz gaļas patērēšanu dēļ mūsu senčiem utt. Tie visi ir mīti.

Pirmkārt : joga nav radīta tādēļ lai izdabātu dažādām programmām, tā māca mūs būt neatkarīgiem no programmēšanas. Otrkārt: esmu apceļojis pusi planētas un saticis Himalajos, kur klimats ir pietiekami auksts, jogus un citus garīgus cilvēkus, kuri neēd gaļu. Turpretī, ir ne mazums karsta klimata zemes, piemēram, Malaizija, Bangladeša, Taizeme, Arābu Emirāti, Ēģipte – kurās lielākā daļa cilvēku ēd gaļu. Tātad gaļas lietošana uzturā nav atkarīga no klimata. Nav jēgas atsaukties uz čukčiem un eskimosiem, kuri dzīvo ziemeļos, īpaši šobrīd, kad lidaparāti nogādā produktus uz jebkuru planētas vietu. Vēl zināmos gadījumos medicīnā nozīmē gaļas lietošanu, bet tas attiecas uz cilvēkiem ar pataloģiju, nevis uz tiem, kuri regulāri praktizē jogu. Jebkurā gadījumā, ir nepieciešama atsacīšanās no tamasiskiem produktiem atkarībā no jūsu jogas sadhanas līmeņa.

Mūsu ķermenis un mentalitāte formējas no uzturā patērētā, tāpēc hatha-jogas praksē mitahara ir neizbēgama. Ja jama māca to, kā pareizi sadarboties ar apkārtējo vidi, tad nijama māca kā regulēt ķermeni un prātu - ar ko visvairāk esam identificējušies. Ja ķermenis ir piesārņots, tad prāta tīrības izredzes ir ļoti minimālas. Neskaitot mitaharu jogam nijamā ir jāseko Išvara-pranidhanai, piedāvājot visu savu darbību augļus Absolūtam. Garīgajās tradīcijās pastāv savas doktrīnas, kuras sniedz priekšstatu par to, ko tas nozīmē. Jogam ir jāseko svadhjai jeb sevis izzināšanai, jāpraktizē atma-vičarana, jāmeditē uz vjomām, jāpraktizē atma-daršana, atma un Brahma-džnana. Jogam ir jāpraktizē tapass, tas ir, ar sukšma-vjājamas, asanu, pranajamu praksi jāpalielina tedžass un odžass, īsāk sakot, pildot darbam ar ķermeni paredzētās prakses. Tās attīra smalkā ķermeņa nadi (kanālus) un visu enerģētisko apvalku, kam sekojoši, cilvēks sāk izstarot gaismu. Viņa klātbūtnē pārējie jūtas pozitīvi noskaņoti. Faktiski tāds cilvēks, pat nebūdams liels askēts, bet jogu praktizējošs, ienes cilvēku pasaulē gaismu un harmoniju. Pieturoties pie jamas, nijamas, tapasa atbilstoši savam līmenim, viņš apgaismo savu ķermeni un prātu, sadedzina prarabdha karmas sēklas, un kliedē tamasa enerģijas.

Nostiprinājies nijamā, jogs ar savas apziņas gaismas palīdzību saprot kā viņam pareizi sekot jamai. Principā jama un nijama ir savstarpēji saistītas, tās papildina viena otru, tādēļ teksti bieži vien zināmas nijamas pieskaita pie jamas un otrādi. Daudzi mūsdienu moderno skolu Skolotāji dažām nijamas daļām nepievērš uzmanību, piemēram, tam, ka nedrīkst pārkarst vai peldēties aukstā ūdenī. Kaut gan šeit viss ir vienkārši, jogam ir jāizvairās no galējībām; no karstuma var ieslīgt tamasiskā stāvoklī, no aukstuma radžasiskā, bet jogam ir jātiecas pēc satviska stāvokļa.

Protams, visā par ko stāsta Hatha-joga pradipika un citi autentiski teksti, var tikt ietverta dziļāka nozīme, kam ir saistība ar senām hinduistiskām tradīcijām. Piemēram, nenorādīt lietot ārēju uguni tiem, kuri ir pieņēmuši sanjāsu, jo uguns ir grihasthu, cilvēku, kuri dzīvo ģimenes dzīvi, atribūts. Jogi vairāk attiecas uz muni vai mouni, klusējošiem vientuļniekiem, kuri izvairās no ārējas rituālistikas, jo visu sadhanas rituālo daļu viņi pārvērta par iekšēju praksi, pārveidojot par Kundalini-jogas metodēm. Pašu senāko un pazīstamāko rituālu, ko veica vēdiskie Riši, agnihotru jeb Brahmana pielūgsmi caur uguni, jogi uzlūko kā Kundalini uguns atmodināšanu savā ķermenī, kas praktiski nozīmēja arī tapasu. Nathi tapasu saprot savādāk nekā citi askētiskie ordeņi, tādi kā dašanami ordenis, kuru aizsāka Šri Šankarāčarja, un kas balstās uz vēdantas un pasauli uztver kā Maiju (ilūziju). Nathi pasauli redz kā Šakti, garīgās enerģijas izpausmi, un pašu Šakti kā garīgo enerģiju, tāpēc Kundalini uguns pirmkārt tiek aplūkots no tantriskās koncepcijas pozīcijas. Kā zināms tantra nenoliedz pasauli un neskata to kā briesmu pilnu ilūziju. Maija ir divējāda, no vienas puses tā ir ilūzija, bet no otras – Mahavidja, jeb zināšanas, kas atbrīvo. Atbilstoši arī tapasa praksei jābūt mērenai askēzei, kas attīra no avidjas un reizē ir Kundalini-šakti garīgās enerģijas uguns.

Mahajogs Gorakšanaths un Matsjendranaths mācīja izvairīties kā no askēzes galējībām, tā no pasaules baudīšanas pārmērīguma, jo noliedzot pasauli mēs noliedzam arī tās rāsas nektāru, ko pasaule mums dāvā. Tādēļ jogs attiecas pret pasauli pozitīvi, vērojot savu fizisko ķermeni, gādājot par tā veselību un vienlaikus mācoties nenoslīkt materiālās baudās.

Mēs apskatījām jamas un nijamas galvenos principus, kaut gan pilnā apjomā par tiem Guru var pastāstīt iesvētītam māceklim un tomēr šis izklāsts ir viela pārdomām.

Tagad es detalizēti aprakstīšu jamu un nijamu atbilstoši natha-sampradaijas traktējumam. Nathi izšķir 10 jamas un 10 nijamas, bet es neuzņemos caurskatīt to, ko māceklim individuāli nodod Guru, jo daudzās upadešas ir paredzētas tikai nathu līnijas sekotājiem, kuri ir dikšīti (iniciētie). Katrā iesvētības stadijā praksēm ir savi norādījumi.

10 Jamas:

Ahimsa- Par ahimsu jau tika minēts augstāk tekstā, tā ir jamas pamats, nevardarbība, nepretošanās.

Satja- nozīmē, ka jūs vienmēr ievērojat patiesību. Tie, kas ir nostiprinājušies satjā, atmodina vāk-siddhi, visi viņa vārdi ātri realizējas.

Asteja- Nepiesavināties to kas nepieder.

Brahmačarja- nozīmē sekošanu Absolūtam, sākotnējā līmenī tas ir celibāts vai arī laulības nepārkāpšana (grihasthām). Augstākā līmenī to var skatīt kā darbības, kuras nebalstās dualitātē, jo vienotā realitātē nepastāv cilvēku dalījums pēc dzimuma īpašībām. Brahmačarja nozīmē nepieķeršanos dzīvnieciskām kaislībām, caur ko Maija parādās kā iluzorais spēks.

Kšama- spēja piedot tiem, kuri ir vāji un dēļ savas gara tumsības jūs apvaino.

Dhriti- stabilitāte attiecībā uz jogas sadhanu, cenšanās pārvarēt grūtības, kas rodas garīgajā ceļā.

Kripa- līdzcietība pret tiem, kuri dzīvo ignorancē, neziņā par patieso ceļu, kas atbrīvo no ciešanām (dukha-tita).

Ardžava- atklātība attiecībās ar Guru un pārējiem praktizētājiem.

Mitahara- tīrs, sattvisks uzturs.

Šauča- ķermeņa un prāta tīrība. Ķermenis attīrās ar jogas prakšu (šat-karma) palīdzību.

10 Nijamas:

Tapass- askētisma prakse un garīgā spēka attīstīšana.

Santoša- būt apmierinātam ar to kas tev pieder, pateicība augstākiem spēkiem par to, ko tie ir tev devuši.

Astikja- ticība Guru, sampradaijai, tam kas tradīcijā ir autentisks un palīdz garīgajā ceļā.

Dana- ziedošana, piemēram, ziedošana tempļos, garīgām programmām, ziedojumi sadhu ēdienam un citām viņu vajadzībām. Mūki dzīvo tikai no žēlastības dāvanām, tādēļ viņus vajag pabalstīt, jo viņi nes pasaulei garīgu tīrību un dharmu. Ja sadhaka nodarbojas ar biznesu un dzīvo kā grihastha, tad viņam pienākas kādu daļu no tā ziedot. Ja sadhaka ir sanjāsins un ģimenes dzīvi nepiekopj, tad ir jāziedo Guru viss un materiāls īpašums viņam piederēt nedrīkst, kā vien tas, kas nepieciešams lai uzturētu esmi un izpildītu rituālus.

Išvara-pudžana- ikdienišķa Absolūta pielūgsme. Jogā reizēm ārēja pudža var tikt nomainīta ar jogiskām praksēm, tādām kā Kundalini-džagrat.

Siddhanta-vakja šrāvana- siddhu un nathu mācības klausīšanās ko pasniedz Guru vai attīstīti sadhu, kas sasnieguši augstas garīgās realizācijas.

Hri- nožēlas izjūta par izdarītajām kļūdām un cenšanās tās izlabot rīkojoties pozitīvi, kalpojot dharmai.

Mati- prāta asums. Tas sadhakam ir nepieciešams un īpaši tam, kurš praktizē džnanu. Māceklim ir jāinteresējas par autentiskiem nathu tekstiem, kā arī visām patiesām mācībām.

Džapa- dikšā saņemtās mantras un ar jūsu nitja-sadhanu (pastāvīgā prakse) saistīto mantru atkārtošana.

Homa- regulāra ēdiena un citu upačaru upurēšana pudžas procesā.

Parasti pie augstāk izklāstītā uzskaitījuma nathi pievieno Guru-sevu, uzticīgu kalpošanu savam garīgajam Skolotājam, kurš virza tevi pa jogas ceļu. Tirthadanu – ziedojumi apmeklējot svētas vietas. Indijā ir pieņemts ziedot 11 rūpijas. Piesargieties no liekuļiem sadhu ietērpā, kuri ir pilni ar pieķeršanos pasaulei, bet prasa ziedojumus lielos apmēros. Īsti sadhu vispār ļoti reti atrodas tūrisma pārpildītās vietās, viņi pieņem tikai ēdienam nepieciešamo minimumu, kuru savukārt patērē ierobežotos daudzumos.

Vrata nozīmē īpašus aizliegumus, kurus Guru piešķir māceklim. To ir jāsaprot pareizi, piemēram, ne kā mācekļa brīvības apspiešanu. Māceklis ne vienmēr zina kas tieši priekš viņa ir labākais un kāda veida aizliegumi ir nepieciešami individuāli viņam. Garīgais Skolotājs nekad nebūs laimīgs, ja viņa māceklis cieš, tādēļ viņš nosaka tos vratas, kuri attiecībā pret mācekli nav destruktīvi un palīdz attīrīties. Guru var piešķirt kādam solījumu klusēt, ko ievērojot māceklis gūst nepieciešamo garīgo enerģiju, kas citādi tiek izšķiesta tukšās sarunās. Vratas var būt pavisam dažādi.

Uz nijamām attiecas arī norādījums pareizi gatavot pudžas samagri, aprēķināt labvēlīga astroloģiskā perioda laiku sadhanai un pareiza hatha-jogas prakšu veikšana. Sekojoši, jama un nijama ir jāuztver kā prakse, kas atdzīvina teoriju, liekot tai darboties. Pieņemsim, ka jums ir sens hatha-jogas teksts ar īsiem un abstraktiem prakšu aprakstiem, piemēram, nadi-šodhanas vai uddžaija-pranajamas apraksts, bet jūs nezināt kā pareizi to pielieto, tādēļ, ka apraksti ir abstrakti un daudzas atslēgas nav zināmas. Jūs vēršaties pie Guru ar jautājumu izskaidrot pranajamu pielietojumu un viņš jums sīki jo sīki pastāsta par katru no tehnikām, kad un kādā daudzumā tās veikt, kā saskaņot ar citām jogas praksēm un kādās proporcijās. Tādu, lūk, detalizētu aprakstu dēvē par nijamu.

Nathu tradīcijā nijamas ir ļoti svarīgas, jo tieši tās māca mums, kā pareizi konstruēt jogas sadhanu. Jebkurš paskaidrojums par praksē neskaidro var tikt uzskatīts kā nijama.